7 stāsti
Ēkai piemīt sapņaina noskaņa, kas rosina iztēli. Šķiet, tai būtu daudz ko mums pastāstīt. Par zudušo laiku un seniem noslēpumiem. Daudzus no stāstiem mēs nekad neuzzināsim, tomēr daļa vēl dzīvo atmiņās un arhīvu atvilknēs.
Septiņus no tiem mēs tos atradām un izstāstīsim arī jums.
Jūlijs Kadelis
Kadeļu ģimene bija
pēdējie mājas īpašnieki līdz Otrajam pasaules karam, kad padomju vara nacionalizēja
īpašumu, un sešgadīgais Jūlijs ar vecākiem, brāli un māsu bija spiesti
doties bēgļu gaitās uz Vāciju.
Sirsnīgs, šarmants un bezgala inteliģents - tā Jūliju raksturo laikabiedri, kolēģi un draugi. Nepamatoti aizmirsts ir fakts, ka Jūlijs Kadelis bija viens no atslēgas cilvēkiem Latvijas neatkarības atgūšanā. Lasīt vairāk
Apraktā strūklaka
Mājas vecākie iedzīvotāji atceras strūklaku ar daiļas dāmas skulptūru - tā atradusies pašā pagalma centrā un bijusi ieskauta rozēs. Padomju varai tā neesot patikusi vai traucējusi, tāpēc tā aizvākta. Leģenda vēsta, ka skulptūra aprakta pagalma stūrī un joprojām tur atrodas.
Zīmējuma autors - Paul César Helleu
Dr. med. Osvalds Mačs
Ceļojošie logu klinķīši
Vienā no dzīvokļiem jaunu dzīvi dzīvo oriģinālie logu rokturi no nama Smilšu ielā 8. Arī šīs jūgendstila pērles autori ir arhitekti Šēls un Šēfels. Ēku atjaunojot, oriģinālie logi nomainīti uz plastmasas, bet vērtīgās detaļas nonākušas pārdošanā sludinājumu portālā. Rokturi tika "izglābti", restaurēti un pēc šī neticamā ceļojuma laikā un telpā, krāšņo savu "otro māju" fasādi Nometņu ielā 45.
Baseins pagrabā
1990. gadi bija vētrains laiks arī mājai, toreiz, Linarda Laicēna ielā 45. Deviņdesmito gadu sākumā ielai atjaunots Nometņu ielas nosaukums. Valsts vairākas reizes piešķir pašvaldībai līdzekļus ēkas remontam, taču darbi netiek veikti. Nezināmu iemeslu dēļ ēka tiek izslēgta no Kultūras pieminekļu saraksta, zaudējot īpaši aizsargājamo statusu. Deviņdesmito gadu vidū ēkas pagrabā tiek izbūvēts "veselības komplekss" - baseins un pirts. Firmai, kas veic darbus, pie uzņēmējdarbības veidiem norādīts ir: "veselības uzlabošana un iepazīšanās ar nopietniem nolūkiem".
Elvīra Šnore (attēls no Šnore E. Kivtu kapulauks. Rīga: Zinātne, 1987.)
Māja par 199 latiem
1920. gados Latvijā notika agrārā reforma, kad muižniekiem piederošie zemes īpašumi tika nacionalizēti un izsniegti iedzīvotājiem. Uz agrārās reformas likuma pamata zeme ar ēku Nometņu ielā 45 nonāca Latvijas valsts īpašumā, un jau drīz to par 199 latiem no valsts iegādājās jaunsaimnieki Jānis un Emma Vītiņi. VIņi bija mājas saimnieki līdz 1939. gadam, kad to iegādājās Jūlijs un Marta Kadeļi, nopērkot par 85200 latiem.
Dr. Osvalds Mačs
1930. gadu beigās Nometņu ielas 45 3.dzīvoklī dzīvoja izcilais mediķis Osvalds Mačs ar sievu Elizabeti un jaundzimušo dēlu Valdi. Turpat arī tika atvērts medicīniskais kabinets, kurā pāris reizes nedēļā tika pieņemti pacienti.
Arheologi Elvīra un Rauls Šnores
1930. gados nama 5. dzīvoklī dzīvoja ievērojamo arheologu pāris Elvīra un Rauls Šnores.
Rauls ir Rīgas Pilsētas vēsturiskā muzeja direktors. Papildinās Londonā, Oksfordā, Kembridžā un Berlīnē. Elvīra veic aktīvu zinātnisko darbu arheoloģiskajos izrakumos. Papildina zināšanas Rietumeiropā - Stoholmā, Parīzē, Briselē, Berlīnē, Helsinkos. Ģimenē aug meita Ieviņa.
Visu maina Otrais Pasaules karš un Latvijas okupācija. Gandrīz visi profesionālie arheologi bija spiesti pamest Latviju vai tika represēti. Arī Rauls Šnore 1944. gadā organizēja ģimenei pārcelšanos ar laivu uz Zviedriju, taču neveiksmīgi. Pēc šī notikuma tika notiesāts par “dzimtenes nodevību” un izsūtīts uz Sibīrju. Miris pēc atgriešanās no izsūtījuma 1962. gadā.
Elvīra Šņore, paliekot Latvijā, kļuva par vienīgo trīsdesmito gadu profesionālo arheologu paaudzes pārstāvi, kas šeit turpināja pētījumus senvēsturē, atstājot nozīmīgu mantojumu Latvijas arheoloģijas zinātnē.
Arheologs Rauls Šnore.